Avots:
Ezerzeme - Nr.18 (2012, 2. marts), 2. lpp.
Pēc tam, kad Konstantinovas pagasta bibliotēka nespēja papildināt Dagdas novada akreditēto bibliotēku saimi, tur notika kardinālas pārmaiņas, un iepriekšējās bibliotekāres vietā darbā pieņemta Ilona Augustova.
Ilona ir vietējā — dzimusi un augusi Bronkos, mācījusies Dagdas vidusskolā. Pēc vidusskolas beigšanas Ilona aizbrauca uz Rīgu, bet viņas izvēlētajā mācību iestādē uzzināja, ka tā pieņem audzēkņus ar pamatskolas, nevis vidusskolas izglītību. Sirds pilna, vairs nezināja, ko īsti šajā situācijā darīt, kurp iet mācīties. Iesniedza dokumentus Rīgas politehniskajā institūtā, kur gatavoja šūšanas izstrādājumu tehnologus-inženierus, bet studijas nebija vieglas, jo universitātē bija jāmācās arī aparātu būvniecība un automatizācija, citi smagi priekšmeti. Tehniskajā Univeritātē studēja piecus gadus, bet tā kā studijas nepabeidza, ieguva apliecību par nepabeigto augstāko izglītību, kas tika izsniegta pēc 3.kursa.
Laikam ritot, nācās pastrādāt dažādus darbus dažādās vietās, līdz kādu dienu nonāca atpakaļ dzimtenē un iekārtojās Dagdas policijas iecirknī par lietvedi un nostrādāja 11 gadus, darbu zaudēja štatu samazināšanas dēļ. Palikusi bez darba, Ilona sāka turēt bitītes un regulāri apmeklēt dažādus izglītojošus seminārus. Jauna darba piedāvājums nāca kā sniegs uz galvas. Ilonai nav bibliotekāres specialitātes, nāksies daudz mācīties. Nupat viņa saņēmusi pirmo apliecību. Viņasprāt, tā bija saturīga nodarbība — astoņu stundu profesionālas pilnveides kursi “Saskarsme ar desocializētiem apmeklētājiem”.
“13. decembrī bija mana pirmā darba diena,” stāsta Ilona. ”Atnācu uz darbu — posts drausmīgs, plaukti tukši. Kolēģes no Krāslavas centrālās bibliotēkas šurp brauca ik dienu, fondu veidojām praktiski no nulles. Fonds nebija atjaunots, plauktos atradās pat ļoti vecas grāmatas, kas nebija savlaicīgi norakstītas. Pamazām fondu atjaunosim normālā stāvoklī, bet vienā dienā tas nav izdarāms. Burtiski otrdien kopā ar kolēģēm no Krāslavas biju Rīgā Nacionālas bibliotēkas krātuvē atlasīt grāmatas. Man tas bija pirmais brauciens.”
— Nolaistā fonda atjaunošana ir dārgs prieks?
— Dārgs vai ne, bet man ir jārēķinās ar to, ko pārvalde spēj atļauties. Es nevaru iet pie pārvaldes vadītāja un sacīt: “Uzaicināji mani darbā, tagad dod visu, kas nepieciešams!” Es labi apzinos, ka naudiņas ir ļoti maz, bet sakarā ar Krājbankas bankrotu palicis vēl mazāk, turklāt naudu vajag visam. Jaunas grāmatas ir ļoti dārgas. Bērnu istabā var pazīmēt, ko mazie aktīvi izmanto, bet vēl ir jābūt arī spēļu mantiņām, kuru te trūkst. Mans bērns jau liels (Ilonas meita Sanita kādā Rīgas firmā nodarbojas ar datordizainu, -aut.), nav pat no mājām ko atnest. Toties viens pagasta iedzīvotājs apsolīja sponsorēt bērnu mantiņas, lai varētu atbilstoši noformēt šo istabu. Iedzīvotāji ir pretimnākoši.
— Vidējais lasītājs — krievs vai latvietis?
— Es sacītu — puse uz pusi, bet viņu interešu loks ir gana šaurs. Galvenokārt pieprasa kriminālromānus un detektīvus, praktiski neko citu. Vienas sarunas piemērs. Lasītājs: “Detektīvs jums ir?” “Jaunu nav,” atbildu. Viņš: “Uz redzēšanos!” Vēl ir daudz laika jātērē, lai kopā ar lasītāju pie plaukta atrastu viņu interesējošo grāmatu. Dzīvība bibliotēkā jūtama arvien vairāk. No plkst. 11 līdz 12 šeit strādā pastnieks, jo pasta nodaļu slēdza. Bibliotēkai cauri jāiziet, lai nokļūtu veterinārārsta kabinetā. Man tas netraucē, es tajā saskatu iespēju iegūt jaunus lasītājus un izmantoju to. Bibliotēkā ir pieci datori klientiem un darba dators. Tos lieto ne tikai bērni, arī pieaugušie sēžas pie datora.
— Vai darbs policijā devis kādu vērīgu pieredzi, kuru varat izmantot jaunajā darbā?
— Policijā kārtoju lietvedību, bet es arī redzēju to kontingentu, kas apmeklē iecirkni, tostarp bērnus, un sapratu, kāpēc viņi tur tiek. Parasti tie bija bērni, kas netika nodarbināti, palaidņojās un blēņojās.
Bibliotēka strādā no plkst. 9 rītā līdz plkst. 17 vakarā, sestdienas un svētdienas brīvas. Man gribas maksimāli daudz bērnu piesaistīt bibliotēkai, lai mazāk darba policijai. Laukos ir sava specifika, bērni ir līdz autobusam, kas aizved mājās. Bibliotēkas apmeklētība ir laba, arī bērni ir ieinteresēti šurp nākt. Trīs mēnešu laikā mums jau notika trīs radošās darbnīcas, kurās bērni labprāt iesaistījās un savām rociņām izgatavoja interesantas lietas. Janvārī mēs veidojām pārsliņas — bērni paši grieza papīru, taisīja pārsliņas un labprāt apguva visu, ko viņiem rādīju.
Tautas namā bija pensionāru pēcpusdiena, bibliotēkā bērni izgatavoja pensionāriem īpašas apsveikuma kartiņas: atver un iekšā ir pārsteigums - ziediņš. Pasākumā bērni piedalījās ar savu koncertu. Tuvojoties Valentīndienai, bibliotēkā organizējām Sirsniņu dienu — pagatavojām dažādas vizuāli skaistas sirsniņas.
Lai arī pagastā ir tikai sākumskola, bērni šeit darbojas ar prieku. Darbojoties viņi pievēršas arī grāmatām. Sāka izrādīt interesi par bērnu un jauniešu žūrijas grāmatām. Bijām tik čakli, ka trīs bērnu aizpildītas anketas aizsūtījām uz Rīgu. Jā, man viņi pajautā: “Kas man par to būs?” Es skaidroju, ka darām sava prieka labad, lai redz pagasta pārvalde un pašu māmiņas, ka kaut ko mēs protam. Ar savu tiešo priekšnieku pārrunājām šo bērnu jautājumu, iespējams, ka aktīvākajiem lasītājiem un rokdarbniekiem nopirksim kādus suvenīrus gada beigās, lai bērnus stimulētu, lai viņi redz, ka tiek ievēroti un atzīti, ka viņu darbs sabiedrībai nepieciešams.
— Kā rokdarbnieci jūs sevi jau apliecinājāt pirms Ziemassvētkiem, kad bibliotēkā gribējās radīt attiecīgu noskaņu, bet nebija nekādu mantiņu. Pati notamborējāt pārsliņas, sataisījāt bumbuļus, sacepāt piparkūku mājiņu un visiem tas dekors ļoti patika — nāca un apbrīnoja. Vai ir vēl kādas talantīgas sievietes?
— Es jau pārrunāju ar aktīvākajām sievietēm, ka vajadzētu mums sapulcināt kaut mazu rokdarbu pulciņu, jo visas sievietes kaut ko prot, bet nerāda citiem. Varbūt tie ir kompleksi — kā es iešu teikt, ka protu adīt burvīgus cimdus? Turklāt nebija iespējas parādīt citiem savas prasmes. Ceru, ka spēsim saorganizēties. Strādāju tikai pirmos trīs mēnešus, vēl ir vajadzīgs laiks, lai labāk iepazītu cilvēkus. Mani pārsteidz, ka pagastā cilvēki kļuvuši kūtri, daudzi neko negrib. Kā iekustināt? Mēģināsim. Sāksim ar mazumiņu.
Zinu, ka pagastā ir daudz interesantu cilvēku: gan jaunu, gan vecu. Tieši manos laukos dzīvo vecmāmiņa Marija Blaževiča, kurai janvārī apritēja 98 gadi un viņas attēls rotā grāmatu “Piedod, māt”. Mariju gleznoja Maija Tabaka 2002. gadā. Es ierosināju priekšniekam apsveikt Mariju jubilejā. Aizbraucām un sagādājām sirmgalvei milzīgu prieku. Nākamais bija kāds kungs Boļeslavs Vjaters, kuram apritēja 95 gadi. Mūsu apkopējai bija vārdadiena, kuru skaisti apsveicām kopā ar bērniem, kuri apmeklē bibliotēku. Viņa mums atnesa kūku, ko visi kopā draudzīgi apēdām.
— Paldies un veiksmi darbā!
Juris ROGA
